Klāt lietus čabinoša diena – svētki skolotājiem, kurus svinam katru gadu oktobra pirmajā svētdienā. Svētku pasākumi notikuši gan ceturtdienas pievakarē pie kafijas tases uz kastaņu rotāta galda un saksofona mūzikas pavadījumā, gan piektdien, saņemot mīļus apsveikumus un pārsteigumus no skolēniem, kam sekojuši draudzīgi braucieni uz Cēsu pili, Salacgrīvu, Likteņdārzu un citām Latvijas vietām. Par svētku dienu to var saukt jebkurš, jo bez mammas pamācībām, tēta piemēra, vecmāmiņas un vectētiņa zināšanām neesam izauguši neviens. Tāpat katrs mācām savus bērnus: stāstām, kā ozols zied pavasarī, ko bites dara vasarā, kad dzērves lido uz dienvidiem un kāpēc mamma mīl tēti. Tāpēc Skolotāju diena ir svētki katram.

Skolotāju ir daudz: latviešu valodas, matemātikas, mūzikas, dejošanas skolotāji, treneri, direktori, klases audzinātāji un citi skolotāji. Šajā saimē ir arī logopēdi, kas ikdienā māca bērnus, attīstot viņu runu un valodu.

Skolotāju dienas rītā sarunājos ar pirmo logopēdi Valmieras pusē Martu Kļaviņu – bezgala sirsnīgu, gudru un aktīvu cilvēku, kurai skolotāja darbs noteikti ir sirdsdarbs. Martas kundze saka, ka jau pirms vairākiem gadu desmitiem katrā klasē 3 – 7 ķipariem bija nepieciešama logopēda palīdzība. Pieredzes bagātā logopēde vienmēr mudinājusi vecākus ieguldīt laiku un darbu savos bērnos: to, ko vecāki iedos tagad, ar to bērni dzīvos visu dzīvi. Bērnam ir viens mūžs, vēlāk, kad vecākiem atradīsies laiks, nebūs vairs iespēju papildināt nokavēto. Pašapkalpošanās prasmes, valodas attīstība, sarunas, vērošana attīstās noteiktā laikā, ja nokavē šo īpašo laiku, atgūt zaudēto vairs nav iespējams. Bērnam jādzird normāla valoda. To nevar aizstāt ar ierakstu datorā, radio vai televizorā. Martas kundze ir pārliecināta: katra tehniska ierīce skaņu vairāk vai mazāk izkropļo. Dators ir tikai kā rakstāmspalva, lāpsta vai cits darba rīks. Valoda attīstās dzirdot, klausoties. Mums katram atrodas kaut nedaudz laika gatavot ēst un baudīt maltīti. Te ir iespēja pastrādāt dubultā: paņemiet bērnu blakus, pastāstiet: „Redzi, es griežu gaļu. Tagad to lieku uz pannas. Jūti, kā smaržo cepta gaļa?” Nevajag bērnam jūsu teikto likt atkārtot, viņam pietiks, ja jūs runāsiet ar viņu kā ar cilvēku, nevis tāpēc, ka jāmāca. Bērns visu dzird, patur sevī un pēc laika jau dzirdēsiet, kā viņš jūsu teikto izspēlē ar saviem vienaudžiem vai rotaļlietām.

Logopēdei Martai Kļaviņai ir svarīgi, kā viņas skolniekiem klājas lielajā dzīvē. Viņa saka: „Ja satieku savu skolēnu, kurš bērnībā stostījies, un viņš uz manu jautājumu tūlīt var atbildēt, es aiz prieka lecu gaisā! Tas ir gandarījums.”

Patiess, argumentēts un nepārspīlēts novērtējums nepieciešams katram – skolotājam par paveikto darbu, bērnam par piepūli un centību, vecākiem par mīlestību, pacietību un sirdssiltumu. Iekrāsosim savu pasauli ar mirkļiem, kuri dara mūs laimīgus, kaut tās ir tikai sekundes simtdaļas, jo tikai laimīgs cilvēks spēj un drīkst mācīt citus. Lai kļavu lapu zelts un kastaņu salūts priecē mūs visus svētkos!

Valmieras sākumskola | Logopēde

Pienācis Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Četras nedēļas ir pietiekoši ilgs laiks, lai paspētu ne tikai sagaidīt Ziemassvētkus, bet dot vērtīgu ieguldījumu bērna runas un valodas attīstībā.

Aizdedzinām pirmo adventes svecīti. Divgadīgs bērniņš apgūs jaunus vārdus caur sajūtām, ko pats izbaudīs: gaišs, tumšs, spoža, silta, karsta. Trenējam elpošanu, mācām bērnam pūst. Pūt lēni svecīti, lai nenodziest! Nopūt svecīti, jo iesim ārā, svecīte nedrīkst palikt degot! Liekas, tas ir tik vienkārši, bet arī vienkāršas lietas bērnam ir jāmāca un vairāki desmiti reižu jāatkārto.

Gatavojam adventes vainadziņu kopā ar bērnu. Nekas, ka veikalā vai tirgū nopirktais būtu greznāks, toties kopā veidotais ir mīļāks un dod treniņu izdomai, iztēlei, pirkstiem, sajūtām. Pietiek, ja ap metāla stīpiņu stingri apliekam saburzītu papīru: avīzi, kreppapīru un aptinam ar greznāku un piemērotas krāsas materiālu: lentīti, audumu, un dekorējam, pielīmējot zvaigznītes, bumbiņas, pārsliņas. Vidū liekam sveci. Darba procesā ļaujam bērnam visu saskaitīt, pataustīt, pasmaržot, nosaukt krāsas. Tā vairosim bērna sajūtas un vārdu krājumu.

Ir laiks arī uzcept pīrādziņus: brūnus, spīdīgus, nosmērētus ar oliņu, kuru sakūluši veikli maza bērna pirkstiņi. Darbošanās ar mīklu, veidojot pīrādziņus, ir laba terapija, lai bērns gūtu maksimālu baudījumu no procesa. Skaitām līdzi sen zināmu dzejolīti: Pīrāgam, nabagam, Abi gali apdeguši!

Pēc četrām adventēm klāt lielais notikums. Vienojieties jau laikus, kā visi kopā mājās atnesīsiet eglīti. Smarža, krāsa un asums jāizbauda, cik tik lien, lai bērns atceras un sajūt, kāda ir eglīte un vēlāk saviem bērniem var pastāstīt, ka eglīte ir ne tikai zaļa, bet arī smaržīga, asa, durstīga, smaga, slapja, liela, gara, skaista, jauka.

Dāvanas gatavo ne tikai Ziemassvētku vecītis ar palīgiem rūķiem, bet arī visi ģimenes locekļi: mamma, tētis, bērni, omīte, vectētiņš. Parādiet bērnam, kā ada zeķes! Varbūt zeķēm noderēs mazuļa sapītas pīnītes, ko glīti apsiet apkārt. Pašu zīmēti un 5 – 6gadīgu bērnu rakstīti apsveikumi vecvecākiem – kas var būt labāks par šo! Visiem būs prieks par paveikto un bērnam veicinātas skaņošanas un rakstīšanas iemaņas, bez kurām skolā neiztikt.

Dzejoļi, dzejoļi, dzejoļi! Runāt precīzi, ritmiski, ar izteiksmi – tas attīsta valodas un ritma izjūtu. Garos dzejoļus var sadalīt pa gabaliņiem, pa fragmentiem, pa pantiņiem un dot iespēju runāt visai ģimenei – būs Ziemassvētku uzvedums.

Pagaršot deviņus ēdienus ir vērtīgs vingrinājums garšas sajūtām. Nevajag daudz, pietiek pa kripatiņai, galvenais, lai garšas atšķiras: skāba, sāļa, rūgta, salda. Zirņi, pupas, piparkūkas, gaļiņa…

Kad durvis ver Ziemassvētku vecītis un lasa bērna rakstītās vēstules, tad sajūsma pārņem ne tikai bērnus, kuri vairs pat īsti netic vecīša esamībai, bet arī pieaugušos. Mēs atgriežamies bērnībā un kopā ar saviem bērniem atkal no jauna izdzīvojam patīkamas, mīļas atmiņas, jūtamies kā bērni un mācām bērniem būt patiesiem, stipriem, ticēt labajam.

Ziemassvētkos nevajag lielu dāvanu maisu, dārgas rotaļlietas un izsmalcinātus dzērienus. Ziemassvētkos nepieciešama mīlestība, sirsnība, patiess acu skats un labi vārdi, ko pateikt visiem, kas mums apkārt.

Valmieras sākumskola | Logopēde

Vecumā no 3 – 7 gadiem saglabājas vecā patiesība “veikls bērns – gudrs bērns”. Šajā vecumā jūs, vecāki, esat savu bērnu eņģeļi. Jūs bērniem dodat saknes – iedzimtību un līdzību sev un spārnojat viņus – ļaujat augt un attīstīties bērņukam, ar cik nu vien lielu mīlestību iespējams. Pasaulē vēl nav izgudrota neviena metodika un paņēmieni, ar kuriem būtu pa spēkam pārmācīt to, kas ielikts ģimenē. Tā ir liela balva, kas dota katrai ģimenei – veidot un mīlēt savu bērnu, lai viņš izaug par krietnu cilvēku: darbīgu, veselīgu, ar labu humora izjūtu un asu prātu.

Ārsti atzīmē, ka pēdējos 25 – 30 gados visā pasaulē strauji pieaug slimojošu bērnu skaits. Ārstus un pedagogus uztrauc ne tikai somatiskā veselība, bet arī psiho – emocionālās veselības stāvokļa pasliktināšanās. Tas nozīmē: ja bērns neslimo, viņam nav iesnu un klepus, tad mēs vēl nevaram teikt, ka bērns ir vesels. Jāraugās, vai bērns ir vesels arī emocionāli: darbīgs, pozitīvs, zinātkārs, kustīgs.

Publicētajos datos par pirmsskolas vecuma bērniem, var iepazīties ar ne visai iepriecinošiem faktiem: 5 – 25% bērnu piemīt uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte, 20% – runas un valodas attīstības kavēšanās, 8% klīniski kustību koordinācijas traucējumi, 20 – 40% lasīšanas un rakstīšanas apgūšanas traucējumi. Visas slimības nāk no nerviem – tā uzskatīja jau agrīnie filosofi. Mūsdienu pētījumi rāda, ka 70% no slimībām ir psihosomatisks raksturs, tas ir, slimība ir kā organisma reakcija uz psiho – emocionālām problēmām: iesnas ir nevis tāpēc, ka mazulim nosalušas kājas, bet iespējams tāpēc, ka tētis vai mamma ir par kaut ko ļoti satraukušies. Bērna veselība ir pamats visai viņa dzīvei.

Sākot no 3 gadu vecuma, aktīvi notiek bērna mācīšana. Tas jādara spēlējoties. Pat 6 gadu vecumā nervu procesu pamatīpašības: kustīgums un nosvērtība, joprojām nav stabilas, tās tikai veidojas, mācās kļūt stipras. Tāpēc pirmsskolas audzināšana un mācīšana ar “skolas” metodēm, kas balstās uz uzmanības koncentrēšanu un atmiņu, bieži noved bērnu līdz ātram pārgurumam, nervu sistēmas atslābumam. Spēlējoties bērni nesēž ilgi nekustīgi, neklusē, bet aktīvi kustas, sarunājas, darbojas, izrāda emocijas, interesi, tādā veidā vienkārši un bez liekas piepūles apgūst jaunas prasmes un pieredzi, kas ir tik svarīga bērna attīstībai.

3 – 6 gadi ir vecums, kad aktuāla ir uzvedība, disciplīna, sodi. Visi zinām, ka ar sitieniem varēja izlabot tikai TV padomju laikā, uz bērniem šādu paņēmienu nedrīkst attiecināt, tas ilgtermiņā dod vien negatīvas sekas, kā bumba ar laika degli. Bieži vien nākas dzirdēt bērniem adresētus paziņojumus: ja nenāksi, tante tevi paņems; ja tūlīt negulēsi, vilks tevi apēdīs; nelien, noslīksi! Bērnu iebiedēšana būtu jāaizliedz ar likumu. Tas bremzē attīstību, nokauj domas lidojumu, kropļo personību. Atkal viena bumba ar laika degli. Jāatceras, ka bērns spēj iemācīties kontrolēt savu uzvedību tikai pēc 4 gadu vecuma. Jautāt “kāpēc tu tā darīji” pirms šī vecuma nebūtu lietderīgi.

Ja runājam par nepaklausību, der izvērtēt, kurā kategorijā bērns ierindojies, kas ir cēlonis nekorektai uzvedībai. Lūk, daži iemesli:

• slimības izraisīts fiziskais stāvoklis;
• izsalkums vai nogurums;
• spēcīgs uzbudinājums: nepatīkams incidents, bailes, patīkams pasākums;
• fiziskās aktivitātes trūkums kā rezultātā sakrājusies neizmantota enerģija;
• nevajadzīga pieaugušo iejaukšanās bērna nodarbē;
• vēlme pieturēties pie sava viedokļa – spītība;
• vēlme piesaistīt uzmanību;
• ātri sakaitināmu pedagogu, vecāku, vienaudžu atdarināšana;
• bezrobežu audzināšana – lutināšana.

Tikai likvidējot cēloņus var panākt rezultātu – saprātīgu uzvedību, kas bērnam ir sabiedrotā un aizved viņu darbīgā, interesantā pasaulē.

Vēl svarīgas par akadēmiskām zināšanām: lasa vai nelasa, pazīst ciparus vai nē, prot rīkoties ar datoru vai nē, ir bērna emociju attīstības kvalitāte, kustību precizitāte un nervu sistēmas briedums. Tikai pēc tam varam sākt domāt par burtiem un cipariem.

Izvērtēšanai uzdevumi, ko var paveikt labs un prātīgs 4-gadnieks:

• ar aizvērtām acīm ar labās rokas rādītājpirkstu pieskarties degungalam, tad kreisās auss ļipiņai. To pašu ar otras rokas pirkstiņu;
• izstiepjot rokas uz priekšu, ar rādītājpirkstiem zīmēt gaisā vienāda izmēra apļus 10 sekundes;
• sveicienam pastiepj pretī pareizo roku: labo ar labo, kreiso ar kreiso;
• noliekot pēdiņas uz grīdas tā, ka kreisās kājas purngals ir pie labās kājas papēža, ar aizvērtām acīm spēj nostāvēt 15 sekundes;
• bez mazākām problēmām un piepūles salasa un saliek kastītē 20 monētas vai podziņas 15 – 20 sekunžu laikā.

5-gadnieks:

• ar aizvērtām acīm nostāv uz pirkstgaliem 10 sekundes;
• saveļ no papīra nelielas, apaļas bumbiņas;
• 5 metrus lec uz vienas kājas, saglabājot taisnu līniju. Nobīde no taisnā ceļa var būt 50 cm;
• uz tukšas diegu spolītes uztin 2 metrus garu diegu 15 – 20 sekundēs.

6-gadnieks:

• trāpa 25X25 cm mērķī ar nelielu bumbiņu no 1,5 m attāluma;
• patstāvīgi izvieto rokā kārtis vēdekļveida satvērienā;
• 10 sekundes nostāv uz vienas kājas, otra kāja saliekta 900 leņķī un pēda atbalstās pret otras kājas ceļgala locītavu.

7-gadnieks:

• saglabā līdzsvaru 10 sekundes, tupot uz pirkstgaliem ar izstieptām uz priekšu rokām un aizvērtām acīm;
• lec uz vienas kājas 5 metrus, bīdot sērkociņu kārbiņas izmēra kastīti un nenovirzās no mērķa vairāk par 50 cm.

Pamēģiniet un darbojieties kopā!

Valmieras sākumskola | Logopēde

Svētki nes īpašu dvēseles piepildījumu, bet Ziemassvētkos tas ir jo īpašs. Lai saglabātu noskaņu ilgāk un gūtu emocijas, nākas mazliet papūlēties un atlicināt nedaudz laika, bet ieguldījums ikvienam nesīs gandarījumu.

Lai bērns augtu un būtu vesels, jāpiepilda viņa emociju krātuvīte, jānodrošina fiziskās aktivitātes, nepieciešams dienas režīms un veselīga pārtika. Kā to visu sasaistīt ar ziemu un Ziemassvētkiem? Ļoti vienkārši!

Šogad laikapstākļi mūs lutina, ilgi turas sniegs un var baudīt ziemas aktivitātes. Kustieties paši, bērni mācīsies no jums un darīs tāpat. Braukt no kalniņa var ar ragaviņām vai šļūcampannu un sacensties, kurš tālāk vai ātrāk nobrauks un pēc tam tiks pirmais kalnā. Prieks, jautrība un siltums kaulos visiem!
Ja ir iespēja slēpot – izcili! Slēpošana nodrošina ritmiskas kustības, kas ir svarīgas bērna valodas attīstībai. Slēpes ir dārgs prieks, bet lieliski noderēs arī pastaiga pa mežu vai parku ar brišanu pa sniegu (varbūt pēc eglītes?). Jāatceras par piemērotu apģērbu: viegls, vairākās kārtās, brīvs. Kad no kārtējās kupenas esat ārā, mazliet atvelkot elpu, ar silto dvašu izkausējiet aliņu sniega pelēm (lielisks elpošanas un lūpu vingrinājums). Sniegs nav tikai balts. Uz mazu sekundīti ļaujiet bērnam ar rociņu sniegu pataustīt, būs atkal emocijas un jauni vārdi: auksts, kūst, ledains, viegls, lido, pūkains – tad žigli cimdu rokā! Kurš pirmais uzvilks?

Arī slidot ir labi, bet jābūt drošībai: aizsargķivere, ceļgalu un elkoņu sargi.

Sniegavīra celšana – kas var būt labāks par šo! Darbojas lielā motorika, jāpieliek spēks, veļot un nesot bumbas, rosinām iztēli, un tas viss notiek svaigā gaisā. No rīta varēs ar sniegavīru aprunāties.

Pēc kopīgas darbošanās ārā svaigā gaisā, kad vaidziņos kniebis sals, cimdi aplipuši ar sniega kruzuļiem, bet sejas staro, mājās var uzvārīt vasarā ievākto liepziedu tēju, pasmaržot, papūst, lai ātrāk atdziest, pielikt karotīti medu, tad lēni un nesteidzīgi dzerot tēju pārrunāt, kā diena pavadīta. Pārrunāt ir svarīgi, lai pārliecinātos, vai bērns sapratis notiekošo, kādas emocijas guvis, kādi jauni nosaukumi šodien parādījušies viņa runā. Pārcilāt notikumu secību, lai veidotu bērnam izpratni par laiku: vispirms, ātrāk, pēc tam, vakarā…

Vai zīlītes un dzeņi jau pabaroti? Viņiem ziemā mežā klājas tik grūti, bet varam palīdzēt. Maizes drusciņas un putraimiņi atradīsies katrā mājā. Varbūt tētis vai lielais brālis amatu mācības stundās var uzmeistarot pašiem savu putnu barotavu? Vesels notikums: sēkliņu bēršana, putnu vērošana, rūpes un palīdzība tiem, kas to gaida. Cik daudz dažādu putnu viesojas barotavā? Kad putnu vairāk: no rīta vai pa dienu?

Bērni ir lieliski palīgi dāvanu gatavošanā un iesaiņošanā. Mežā salasītus čiekuriņus var apgleznot ar krāsām, iesiet krāsainās lentītēs un iesaiņot čaukstošā papīrā. Kur nu vēl piparkūku cepšana! Nevajag visu dienu, pietiek ar mazumiņu, lai justu smaržu, garšu un prieku par kopdarbu. Tas ir milzīgs ieguldījums bērna motorikas un emociju attīstībā: pirkstu treniņš krāsojot, mācoties siet lentītes, spiežot vai veidojot formiņas, tinot dāvaniņu – tam nepieciešama liela pirkstu veiklība (bez tās neiztikt zīmēšanā, krāsošanā, rakstīšanā), bet to visu var apgūt darbojoties praktiski.

Ļoti svarīgs ir pieaugušā paraugs! Bērnam teiktie vārdi ir tikai papildinājums tam, ko viņš redz. Ir svarīgi, lai jūsu bērns, dodoties slidot, redz, ka arī jums ir aizsargi, ka arī jūs rūpējaties par drošību, tad viņam tas būs pašsaprotami – tā jādara! Pieaugušā paraugs bērnu iedrošina: re, tētis nobrauca no kalniņa un ir priecīgs, tad jau tas ir kaut kas labs, es arī pamēģināšu!

Pirms Ziemassvētkiem samācieties daudz dzejoļu no galvas! Trenējiet atmiņu kopā ar bērniem!

Nodziediet jauku dziesmu, bērni jums palīdzēs – viņi to prot!

Valmieras sākumskola | Logopēde